Diskusija, ka jums šķiet vai tas ir populārs Latvijā žanrs “fantastika” un kāpēc jā, kāpēc nē? Vai pašiem patīk šis žanrs.
Jo personīgi man ir radies iespaids, ka fantastika Latvijā nav īpaši populāra. Bet, ja salīdzina ar citiem žanriem, piemēram, romantika, drāma utt., tad fantastika zaudē šajā cīņā. Grāmatas arī, nav tulkojumi latviešu valodā, izvēle ir krietni mazāka, bet angļu valodā un krievu valodā žanrs fantastika ir pieprasīts. Ar filmām tas pats.
Bet pasaulē fantastika žanrs gan ir diezgan pieprasīts, you can find so many films and books, bet Latvijā skumji .
Mēs diži neražojam fantastikas darbus, bet patēriņa ziņā it kā ir ok. Man pašam ļoti patīk fantastika. Pat mani senči cik vien tos atceros vienmēr ir kaut ko skatījušies vai lasījuši - lai gan nekad nav bijuši fani.
Tur es pieņemu lielāka problēma ir mūsu tirgus izmērs nevis popularitātes trūkums. Kinoteātros pilnā dublāžā vispār tiek izlaistas tikai bērnu filmas, jo pieņemu bērni ne pārāk lasa. :D
Un atklāti sakot tas kas mums tiek ražots nav tas kvalitatīvākais, ja akurāt nav runa par bērnu literatūru-mežonīgie pīrāgi my beloved
Pa lielam jauniešiem un pieaugušajiem raksta maza sauja ar autoriem kuru darbos ļoti bieži atkārtojas tās pašas sižeta līnijas
Manuprāt mums lielajā nopietnajā literatūrā ir aizķēries uzskats ka fantāzija ir tāds nenopietns žanrs, ja nu tas akurāt nav gredzenu pavēlnieks. Tīri fāze pirms autors sāk rakstīt nopietnu melanholiskus romānus, ar kuriem var reāli dabūt atzinību
Man patīk šis jautājums! Es, valodas uzlabošanas nolūkos, sen atpakaļ meklēju fantastikas žanras grāmatu latviešu valodā, ko lasīt, bet negribēju lasīt tulkojumu, jo tomēr labāk tekstu lasīt oriģinālvalodā. Tā arī nesanāca atrast neko pievilcīgu latviešu valodā no latviešu autora.
Latviešiem arī īsti nav angliski runājošās valstīs ļoti populārie distopijas un futūrisma žanri. Es pamatskolā/vidusskolā to vien lasīju, kā arī citus piedzīvojumu stāstus. 9. klases obligātā literatūra stundās bija pārsvarā futūrisma/distopijas/science fiction stāsti, tā skaitā distopijas žanrā īsie stāsti (noveles) no 40iem gadiem, kurus es tagad spiežu lasīt jauniešiem manā skolā…
Latviešiem ir ļoti daudz ar ko lepoties literatūras ziņā. Tomēr, tie žanri, kuri man interesē, vienkārši netiek rakstīti, un ir sajūta, ka nevajag uz to cerēt.
Te arī paaudzes kas patērē ir jāapskata. Piemēram mana vecmāte, kad viņa vēl varēja lasīt, un viņas draudzenes (40to-50to gadu bērni) nebūtu pielaužamas lasīt tādu normālu fantastiku kur darbojas kas vairāk par zīmīgi novietotu Pumpura spoku vai kādu dziednieci, jo “tas tak nav pa īstam, pasakas ir bērniem” tā kategoriski.
Tikmēr visi pazīstamie būmeru/genX vīrieši, un diezgan daudzas sievietes, ļoti labprāt fano par visu iespējamo fantastiku/fantāziju, bet pārsvarā lasa/skatās/spēlē krieviski jo tur ir piedāvājums.
Man pašai personīgi ļoti patīk, bet ja rakstītu tad tikai angliski
Man liekas lielākajai daļai latviešu ir kaut kāds dīvains, kulturāli iebūvēts “cringe inhibitor”, kas liek visu pasniegt tādā pompozā gaumē un tas ar fantastiku galīgi neiet kopā jo tur pavisam jāatbrīvo iztēle.
Mmm, maybe! Distopijas žanrs kļuva populārs 40os gados kā reakcija pret totalitārisma izplatīšanās. Tā kā valstis kā Amerika un Anglija piedalījās karā “attālināti”, autori varēja ģeogrāfiskā drošībā kritizēt pasaulē notiekošo un brīvi publicēt savu rakstīto. Tehnoloģijas attīstība arī visu ietekmēja - jo vairāk bija pieejama jauna tehnoloģija, jo vairāk varēja sapņot par nākotnes izgudrojumiem. Ja jaunākā tehnoloģija līdz kādam pasaules galam lēnāk aizceļoja, bija mazāk no kā iedvesmotos.
Varētu būt, ka kāds šajā pasaules galā gribēja ko līdzīgu rakstīt, par varu, kontroli, varbūt pat citplanētiešiem, bet nebija iespējams. Man pat ir aizdomas, ka varētu būt kaut kas no krievu autoriem, bet neesmu pētījusi.
Fantastikas grāmatas…nezinu, kas tās iedvesmo! :D Sapņi…dzīvesprieks…saule???
Iedvesmo veidot filmas
Bet, ja pa nopietno, fantastika grāmatas/filmas, ļauj tev iegrimt tev nezināmā pasaulē, pasaulē kura atšķīrās no reālās. Reālā pasaulē, viss ir zināms un skaidrs, reizēm pat nogursti no realitātes, tāpēc ir vēlme iegrimt kaut kur nezināmā, šokējošā, kur var notikt notikumi, lietas, kas neiespējams realitātē, tavā reālā pasaulē, kurā tu dzīvo.
Šitie gan nav latviešu darbi, bet labs piemērs padomju sci fi ar citplanētiešiem(un ne tikai) kas tika izdoti arī latviski. Cik es atceros (ir pagājis loooti ilgs laiks kopš lasīju) “Trešajā pakāpē” citplanētieši ir gandrīz metafiziskas būtnes kuru īsti nav vēlējušies ar mums kontaktēties un eksistence tiek izmantota lai veiktu kritiku par vides problēmām un dabas aizsardzību, savukārt “Viņi atvēra vārtus” ir antoloģijas gabals no tālās tehnokrātiskas valsts, kas iespējams domāta kā padomju zinātnes kulminācija . Pieskārās gan ceļošanai laikā gan vēl metafiziskākiem citplanētiešiem un pat nemirstībai
Tur pretī ja paskatāmies uz pašmāju autoru darbiem, šis ir stabils tech distopijas piemērs, tiesa viņš kritizēja ļauno kapitālismu ne padomju sistēmu. Savā ziņā pat var uzskatīt par kiberpunk darbu, par cik tur parādās gan mega korporācijas kas valda pār Ameriku, gan masu mediju kontroles spējas, gan mega skaitļošanas mašīnas ar mākslīgo intelektu
Autors vsp bijis baigais pipars(no sērijas - izkaisat manus pelnus sarkano lukturu ielā) un pērn par viņu iznāca dokumentālā filma
Posttraumatisks stress noteikti It īpaši nāk prātā Tolkiens. Bet viņš nelietoja tikai narkotikas - Lord of the Rings viņš radīja, kad stāstīja pats savas pasakas dēlam.
Nāk arī prātā Terry Pratchett - viņam bija labi daudz izdoma, bet par narkotikām un pat postraumatisku traumu nav dzirdēts
Bet noteikti - narkotikas tomēr mums radīja Teletūbijus.
Es dzīvoju, elpoju un ēdu fantastiku Bez tās es nu nekādīgi nevarētu.
Būdams 10-13/14 gadīgs puika, man īsti nepatika spēlēties ar rotaļlietām, kas bija lielākas par manu roku (mazas mašīnītes, dinozauri un mazāka tipa armijas vīriņi bija mans magnus opus). Bet, mana iztēle mēdza darboties nedaudz “overdraivā”, pat arī tagad (tādēļ manas miniatūras man ļoti palīdz ar šo).
Bet, ko es darīju - man bija Digmon, Pokemon, TMNT u.c kārtis (no košļenēm vai ar kādu saldumu). Es biju noskatījies jaunāko epizode dienā, un tad vienkārši - noliku kārtis sev priekšā (izliku 2-3 rindas, katrā pa 3-4 kārtīm) un skatoties uz noteikto tēlu, es to atdzīvināju - es liku tam savā prātā kustēties, sadarboties ar citu kāršu briesmoņiem utt. Man ir diezgan grūti skatīties filmu pēc tam, kad esmu izlasījis grāmatas (tādēļ vispirms noskatos un tad lasu), jo lielākā daļa neatbilst tam, kā tas bija. Kas nāk prātā - “The Maze Runner” triloģija. Patika grāmatas, briesmīgas filmas.
.
