man bija scholar tipa tunika ar zelta lauriem, pats tēls bija albīns ar kraukļu melniem matiem.
tas tērps bija pašā sākumā ne?
Hmm lasot šo topic saprotu, ka nesaprotu… haha
Man gribās būt sev, nevis kādam citam. Un nekādi nespēju saprast to domu/vēlmi “kļūt par ko citu” 
2 Likes
Yē, līdz otrās sezonas vidum neparādījās nekas cits, kas uzrunātu.
Ik pa laikam mainās. Bet ne bieži. Ar šo kas bildē es jau staigāju pusotru gadu. Iepriekšējais man bija, laikam arī kāds pusotrs vai pat divi gadi. Vai ilgāk. Grūti tagad atcerēties.
1 Like
Būt pašam ir viens veids kā spēlēt. Bet, šeit noteikti ir atkarīgs no tā, ko cilvēks vēlas panākt. Un veids, kā vēlās patērēt mediju. Kā vēlas “izbēgt no realitātes” tā sacīt - vai kā es pats, vai kā noteikts tēls ar manām vērtībām vai kā pilnīgs pretstats (ar citu “background story”). Tas ir līdzīgi kā lasīt grāmatu, kur scenārijs uzreiz galvā parādās kā maza filma (un kur varbūt galveno tēlu bāzē uz savu izskatu).
Divi piemēri varbūt ko varu iedot - “Sword Art Online” noteikti ir redzēts, ne? Atceries pirmo epizodi, kur viņiem bija jāapskatās mazā spogulī un viņi pārvērtās “īstajā sevī”? Bija viens tēls, kurš sākotnēji izlikās par meiteni, bet beigās izrādījās vecis 
Un otrs, kurš copēja to viltus meiču, arī bija citādāks. Es domāju, ka cilvēki dažreiz vēlas “iekāpt” citu kurpēs un noteikto situāciju izmantot savā labā vai arī būt kāds cits. Es atceros savā Xbox360 laikā, kad cilvēki ieraudzīja meitenei līdzīgu gamertag, to visi aplenca kā odi Jāņos un piedāvāja labāko ekipējumu par brīvu. Šis pat tiek pielietots mūsdienās iepazīšanās aplikācijās, lai piešmauktu cilvēkus no naudas ar.
Un tad ir “roleplaying” komūna - populāra WOW, GTA online, VRChat utt. Tu paņem noteiktu lomu un spēlē tādu kā teātri.
Un tad jau arī ir - tāds estētiskais variants. Man patīk ja tēlam piestāv noteikts apģērbs vai izskats (esmu baigi pedantisks uz šo pats ar 
). Lai kādu “statu” tās bruņas dod, es nevilkšu to, ja man vizuāli nepatīk (man tieši tā ir ar miniatūrām - nepatīk man kā izskatās daudzi tēli, nepiesaista galīgi). Ja kāda frakcija vai tēls ir vizuāli baudāms, tad to arī krāsošu. Es šito biju pamanījis Saints Row un arī Cyberpunk. Es ievēroju, ka sieviešu tēliem bija smukākas frizūras un apģērbu gabali (kā arī - mūsdienās bieži arī mainās misiju iznākumi vai attiecības ar noteiktiem tēliem, kā Mass Effect) - arī man parādās interese redzēt, kā uzreiz viss izmainās. Tas iedod uzreiz tādu citu perspektīvu.
Dažādās situācijās dažādas sejas.
2 Likes
A bit tired so won’t write anything lomg but here’s my take:
I want to play a game as myself, because “I” want to be immersed. Escapism is escaping the world, not myself.
When I read a book never have I put myself as the character, I’m not the character, I’m simply a viewer enjoying a story. A book, movie, anime etc is not a game, they are fundamentally different mediums with fundamentally different purposes.
I don’t understand roleplay as well, I don’t roleplay in roleplaying games as well, I’m simply me.
Un ja runa ir par aesthetics vs stats, stats always win. Why would I chose something objectively worse only because it looks better, where’s the rationale in that?
Also, an important thing about this is, I’m expressing my view, not saying you guys doing it wrong or smth, just saying, “hey i don’t understand, since I see this differently”
2 Likes
Uzreiz atgādina šo
4 Likes
Es zinu ka mans viedoklis par videospēlēm ir tikpat vērā ņemams kā Ludmilas tantes uzskati par ekonomisko situāciju Dienvidāfrikā, bet es sliecos vairāk piekrist Markusa viedoklim. Ja mēs runājam par sava tēla izveidi, uz brīdi ignorējot kādai tieši spēlei tas ir piesaistīts, tad šie tēli būtu pa lielam" Hercogs bet"
Hercogs bet viņš ir seksīgs anime elfu čalis
Hercogs bet viņš ir vecs šamanis kas var pārvērties lācī
Hercogs bet viņam ir melni mati
Un visās variācijās būtu jābūt brillēm. Citādi nevar XD
Like, sure prikola pēc man avatars varētu būt kaut vai gailenes kas kontrolē mech tērpu kas izskatās kā noir detektīvs, bet tas nebūs nekas vairāk kā “prikola pēc” un es noteikti nespētu roleplayot vairāk par pāris klisejiskam frāzēm. Tieši tāpēc man minecraft ir šāds skins, prikola pēc +pluss es pats to uztaisīju, attiecīgi ir sentimentāla vērtība. Bet es nesāku roleplayot ka jāmaina rokai atsperes, vai jaieeļļo locītavas, jo tas izņemtu to spēles flow.
Teiksim šādi
Es galīgi nemācētu spēlēt, jo man patīk spēlēt ergonomiski. Ne gluži speed running (ko Ļoti respektēju bet nav reakcijas) bet izveidot optimālo ceļu lai stundiņu divas paspēlētu un dotos darīt ko citu. Trīs stundas max, ilgāk man burtiski uznāk digitālās pohas un uz mani sāk kliegt zemapziņa ka nelietderīgi tērēju laiku
3 Likes
Kā jau vecais latviešu sakāmvārds iet: “Vienam patīk māte, otram meita, citam kleita” Katram no mums ir lietas, kas patīk kā daram. Viedokļi nekad nesakritīs un tas ir normāli.
Tas ir kā kuras grāmatas, man ir bijusi iespēja izlasīt reiz vienu sen, sen, kur izmantoja “Tu, Tev” no tēla skatu punkta nevis no trešās personas kā parasti. Tā arī iespiedās atmiņā vislabāk. Neatceros īsti pašu stāstu, bet tas bija ar zemūdens pasauli. Tas lika iedomāties uzreiz par to, ka kādā veidā iedomājies sevi noteiktā situācijā. Vai arī - kad lasi, noliec grāmatu uz mirkli un iztēlojies to pasauli no sava skatu punkta. To arī daru - bērnībā šādi veidoju stāstus un veids kā rotaļājos 
Lugas atveidošanā neesi piedalījies skolas laikā? Kā ar DnD kampaņām? Ir jautri - pašam ir sanācis būt uz skatuves Prometejam, kuru piekala pie akmens un sarunājos ar Dagmāru Leganti un Aspāziju Tu jau ieliec sevi tēlā - kādus noteiktus paradumus, bet turoties pie tā, kā tā laika personāžs būtu varējis uzvesties.
Ja runa būtu par noteiktu grūtības pakāpi, tad noteikti. Es ikdienā eju visu uz “Normal”, kur stāsts vairāk dominē, tādēļ arī var atļauties fokusēties uz vizuālo. Ja ir - tad iekrāj labi daudz “health potions” vai “healing magic”, un viss bumbās. Neesmu saskāries ar problēmām ar šo. Cits veids kā spēlēt, tā sacīt.
2 Likes
Lugas manuprāt ir nedaudz cits zvērs, jo tur ir divas izteiktas daļas - aktieri kas cenšas pārdot ilūziju, un skatītāji kas ļauj šai ilūzijai sevi apmānīt. A dnd, tas tēls pa lielam ir personalizēts, attiecīgi šādi vai citādi balstīts uz tevis, teiksim tas esi tu, bet kā elfu lokšāvējs. Ar roleplaying videospēlēs sanāk, ka ne tev ir auditorija kam tu centies pārdot šo ilūziju, nedz tu esi bijis iesaistīts tēla veidošanā
Man tas bija tik izteikti un spilgti, ka vienā brīdī tas iekšēji pārvērtās par “Nē, dārgais autor, tā nebūs viss” iekšējo fanfiction, kas tapa vienlaicīgi ar lasīšanu. Teiksim ja ir rakstīts ka tēls bija kalsns un ar blondiem matiem, bet es jau biju iedomājies ko citu, es pieturēšos pie savas vīzijas
3 Likes
Esmu arī spēlējusi DnD kampaņu kur vispār nevarētu uzminēt kurš ir kurš! Draugi lielākā daļa izvēlējās tēlus, kas pavisam atšķīrās no sevis, gan izskatā, gan uzvedībā un izvēlēs. Pāris teica, ka katrā kampaņā uzņemas pavisam citu lomu, lai to izmēģinātu. Dara lietas pretēji savai zemapziņai, jo tēls pieņem lēmumus, nevis pats.
Man nav tik interesanti - es vienmēr būšu elfs un spēlēšu pēc maniem morāliem. Bet spēles var palīdzēt cilvēkiem izmēģināt citu raksturu- būt drosmīgākam, draudzīgāksam, aktīvākam nekā realitātē. Vai arī otrādi - izveidot sev “mysterious” vai gudra padomdevēja auru. Patiešām var paspēlēties. I mean, full-on DnD man neinteresē, jo nevaru tik ilgi sēdēt ilūzijā un tajā iedziļināties, bet video spēlēs tās daļēji sanāk.
2 Likes
Šeit rodas izņēmumi man, jo varbūt es vienkārši to uztveru fundamentāli savādāk no jums, bet ja ir DnD, tad es spēlēšu pec kāda tēla ko izveidoju, bet es neizliekos par to tēlu, es viņu komentēju tāteikt, tāpat kā lasot grāmatas. Es lasu viņa stāstu, un aprakstu viņa darbības. Nevis roleplay tēlu, bet gan stāstnieku kurš bezmazvai stāsta kāda cita cilvēka stāstu. Nezinu vai saprotama doma. Iespējams jūs to uzskatītu par roleplay, bet man tas ir attainots savādāk manā prātā.
Bet atkal, ja jāpieņem lēmumi, bieži defaltoju uz sevis, pieņemu lēmumu kā es, izņemot gadījumus kur reāli ir kāda ideja ko gribu likt tēlam darīt - kā rakstniekam.
2 Likes
Te gan ir tā ēnas puse ka cilvēki ļauj visai žultij iet ārā ar aizbildinājumu ka “that’s what my character would do”
Ķipa “Oh, I’m not owning slaves, my character is, chillax DM”
Man visi single player spēļu tēli pa lielam ir ar vienu fenotipu- sarkani mati un zaļas acis. Self-insert laiki man beidzās ap vidusskolu kad es iemācījos kas ir Mary Sue un negribēju tādas taisīt, tāpēc viņām ir savi stāsti, raksturs un motivācijas, bet vizuālais ir līdzīgs. Esmu nometusi spēles dēļ vizuālā, piemēram Far Cry 5 jo nebija vispār rižu matu opcijas.
Izņēmums ir Elder Scrolls jo kad es dabūju Morrowind savos nagos man bija 11 gadi un nekādas sajēgas par to kas ir furrijs, tāpēc tas, ka es varu apģērbt kaķi bija krutākā fīča pasaulē, un tā man aiz tradīcijas khajiit parasti ir pirmā playthrough tēls
Tur kur ir multiplayer gan es lielākoties uztaisu absolūto monstrozitāti jo tur parasti jau tā ir pilns ar cilvēciņiem kas cenšas taisīt savu perfekto radījumu un kaut kāda dirsas goblina klātbūtne tuvumā izraisa viņiem dusmu lēkmes 
bet dažreiz ja character creator ir gana labs es nespēju pretoties un uztaisu kaut ko glītu.
6 Likes
Extremely relatable
i hate “dirsu goblins” 
2 Likes
Nu kaut kā šādi iekš Cyberpunk no konsoles. Es esmu visnotaļ neinteresants Man patīk džinsi un jakas, ko atrodu uz bandu locekļu mugurām.
3 Likes
Es tevi nēesmu satikusi, tātad pagidām manā galvā tu izskatīsies šadi
2 Likes
Oo nē Savos agrajos 20 gados varbūt - tagad vairāk tikai bārda. Kibernētiski uzlabojumi vēl nav un jaka ar pagaidām nav
3 Likes