Beidzot arī es aizvēlos līdz šim 3 stundas un 17 minūtes garajam darbam. Piedevām IMAX 3D zālē. Kurš būtu domājis, ka 2026. gadā kopš Jēzus es vēl kaut ko skatīšos 3D. :D
Pirmām kārtām jāsaka, ka filmu sērijai vēl projām izdodas saglabāt savu tehnoloģiskā brīnuma šarmu. Gan jau filma no tehniskās puses nav pieredzējusi masīvas izmaiņas salīdzinājumā ar Avatar: The Way of Water, taču tā pat te tiek piedāvāts produkts kuram īsti nav analogu. Tīri grafikas vizuālais blīvums, dizains un simulācijas ir kas tāds ko nepiedāvā neviena cita franšīze. Arī runājot par 3D, kurš pēdējo reizi bija karsta tehnoloģija pirmās Avatar filmas laikos, filma izceļas ar to, ka tā ir riktīgi 3D. Katrs kadrs ir nepārprotami telpisks. Kaut kur tas telpiskums ir plus, kaut kur varbūt mīnuss, taču tas te nepārprotami ir. Galīgi ne tā kā filmās kur tas 3D ir, bet tā pa īstam parādās tikai dažās scēnās.
Stāsts vēl projām ir tāds ekoloģiski uzlādēts ekšens. Sērija it nemaz nav mainījusies. Par izcili to nenosauksi, taču arī ne par slikti. Tam vēl projām izdodas iet pa šauru masu pievilcības taku, tai pat laikā nesekojot pēdējā brīža modes kliedzieniem. Manā skatījumā filmas bez šaubām velk uz priekšu vizuālā daļa, taču stāsts tam nekaitē. Ir pie kā piesieties, bet ar vārdiem ‘fuj’ es šo nemetīšu nost. ;D
Kaut kā tam Avatar: Fire and Ash vēl projām izdodas piedāvāt unikālu kinoteātra pieredzi. Maģija vēl nav nozaudēta un es varu ieteikt noskatīties. Analogu šim nav un mēs varam pateikties tikai Džeimsa Kamerona spītīgumam, ka šī franšīze vispār eksistē. :D Pat 3D ir interesants. Vēl viens prikols, ka gadiem ejot šī pat vairs diži nav pati dārgākā filma. Marvel ražojumi sāk konkurēt Avatāru budžeta izdevumos, taču vizuāli Avatārs manās acīs viennozīmīgi izskatās dārgāks.