Jā, tieši tā. Piemēram, ņemam dziesmu - es klausos dziesmu un jūtu emocionālu reakciju, jo autors dzied par kaut ko, kas mani aizkustina. Mēs esam tajā brīdī emocijās savienoti. Uzzinot, ka autors to dziesmu uzrakstīja bez nekādām īpašām nodomām, vienkārši jo vārdi izklausījās labi tajā brīdī, bet pats tās emocijas nejuta, dziema man vairs nejūtas saistoša un man to nav patīkami klausīties. Protams, tas tikai atteicas uz lietām, kuras es lasu vai klausos ar nodomu, ka vēlos justies “saprasta”, ka nēesmu viena savās emocijās. Ja pieeju darbu ar tīri praktisku mērķi (izklaide, aizrautība at tehniku), tad viss kārtībā, man ir vienalga ko autors ar to domāja.
3 Likes
Šim noteikti varu piekrist. Man tāda sajūta (lai gan nedaudz citādāk) bija vakar, kad biju stādu dienās Jelgavā. Es staigāju apkārt, apskatīju visus augus un izfiltrēju prātā tos, kurus vēlēšos nopirkt. Ejot klāt, un sākot runāt ar pārdevējiem, Tu jūti, kurš ir ielicis savu sirdi un dvēseli, lai tas augs izskatītos kāds tas ir pašlaik. Daudziem tas ir tradicionālais darbs, bet, kad Tu sāc dzirdēt to, kāpēc izvēlējās tādu puķupodus un nevis citādu, vai to, kāpēc izlēma audzēt šo augu vispār, Tu saproti, ka esi nedaudz “ielīdis” otra cilvēka iekšējā pasaulē. Tas augs, kuru man pārdeva, ir daļa no tā otra cilvēka dzīves - nodaļas turpinājums citā izpildījumā.
2 Likes
Yess, tu saproti! Man šādi ir ar visu.
Par Rotko man ir stāstīts, ka viņa darbos tiek lietota interesanta tehnika. Es Rotko nekad nēesmu sapratusi, bet viens no maniem draugiem sāka raudāt, kad darbus aplūkoja muzejā. Es domāju, ka daļa no Rotko veiksmes ir tas, ka viņš pats patiešām ticēja savai mākslai un pārliecināja citus, ka tā ir svarīga.
2 Likes
Nē nu jā, jā mākslai pieiet no tāda aspekta, tad šāda reakcija šķiet normāla. Es personīgi ļoti reti mākslai pieeju ar “es gribu just” mērķi, biežāk sanāk "emociju pārāk daudz un es negribu neko just ", attiecīgi tas kādi motīvi bijuši aiz darba baigi mani neuztrauc, ja tas spēj pildīt mērķi un sakārtot haosu galvā.
Un like mana paša māksla bieži vien rodas dēļ “rule of cool” galu galā, būtu divkosaini citus par to kritizēt
1 Like
Manuprāt te ir vienkārši runa par spēju sevi pārdot
Savā ziņā, vai māksliniekiem nav tas pats? Viņiem jāpārdod sevi un stāsts aiz darba.
Kā piemēram Mikan minētais.
Es jau to tieši biju domājis par māksliniekiem. Kā aiz visu šito “5gadnieks varētu šo uzzīmēt” mākslinieku veiksmes ir tīrākais mārketings
1 Like
Rotko bija pirmais, kas vispār ko tādu darīja, sanāca īstajā vietā un laikā. man ļoti patīk viņa darbi, tajos ir kaut kas estētisks, mierīgs un manas smadzenes atpūšas vērojot viņa darbus. interesanti, ka man savulaik Picasso darbi likās mēsls, kaut kādi šizofrēniķa skricelējumi. bet Malagā, muzejā ejot cauri viņa gleznām, tas kubisms likās izaicinošs, bravūrīgs un enerģisks, likās mana nogurusī dvēsele uzlādējas ;D tāpēc laikam katrai mākslai ir sava vieta un laiks.
bet tā filozofējot par kaut kā atstāšanu aiz sevis, uzreiz arcerējos pāris school shooterus kas actually to darīja tieši, lai “par viņiem atcerētos un runātu” prasītos ka tādus šmurguļus pat nepublicē, jo nav vērti lai viņus kāds atcerētos
2 Likes