Ko atstāt pēc sevis?

Lielais sveiciens!

Tēma, kas galvā ne reizi ir uzpeldējusi. Faktiski jautājums, kam vienlaicīgi zināma varbūt atbilde, bet varbūt ir kas dziļāks.
Laipni aicinācāti pievienoties manam monologam.

Jautājums skans šādi: kāpēc cilvēks tiecas uz mākslu? Faktiski tas izriet no cita jautājuma, vai pat otrādi - kas ir tas ko mēs kā cilvēki, būtnes ar diezgan attīstītu intelektu, domāšanu daudzos virzienos, varam atstāt pēc sevis nākamajiem cilvēkiem, civilizācijām, pat ja tie būs pērtiķi.

Un māksla, nerunājot tikai par kubismu, Bēthovenu vai mākslinieci, kas vārtās sviestā, kuras izpausme nav ierobežota. Ķeburi uz solas galda, grafiti tegi, tetovējumi - viss, kam ir kaut kāda mākslinieciska nosliece, izpausme, attīstība un rezultāts pēc kā paliek fiksējams, kas ir nododams tālāk.

Jā, tehniski pat salabots auto, kuram vieta ir karotēs pārtapt, tomēr tiek izdarināts, kā jauns no konveijera nonācis, ir maziņš noskrējiens, bet tas dabiski - arī sava veida māksla.

Pat pēc tūkstošiem un simtiem gadu, alās varam lūkot pirmatnējos zīmējumus, uzzināt, kā cilvēki dzīvojuši senajā Ēģiptē, kā cilvēki ģērbās pirms 300 gadiem.
Protams, zīmējums toreiz un tagad savā idejā, jo abstraktāks tas ir, jo grūtāk saprotams un tulkojams, tomēr pēdas atstāj.

Kāpēc cilvēks visu savu mūžu, apzināti vai neapzināti tiecas šajā virzienā. Pa faktam tieši māksla, prasme darināt lietas no dažādiem materiāliem ir novedusi mūs tik tālu. Pirmais ritenis, pirmā lode, pirmais pakavs, pirmais jel kas. Šeit noteikti pirmīt nākusi iztēle un vajadzība pēc kaut kā.

Veids, kas ļauj atstāt savu nospiedumu ne tikai vēsturē, bet arī uz citiem. Protams, ne visiem lemts sagalbāties un liela daļa pazudīs nebūtībā. Bet vai tiešām? Kurš teicis, ka uz acu mirkli ieraudzīta bilde, nākotnē, neatspoguļosies citā idejā, vīzijā. Tu redzi, ka uguns apdedzina gaļu, tātad, tā iespējams var dedzināt ko citu un tā tālāk.

Sava veida universālā valoda, meme, kas ļauj ziņot par sevi citiem laikā un telpā, pat ja neesam šeit vairs. Un, pat ja netiksim saprasti, radīs gana daudz jautājumu par mūsu laiku, vietu, prasmēm un kultūru tiem, kas atradīs mūsu pēdas.

4 Likes

Mans vispārīgais pieņēmums ir ka māksla ir veids kā iemūžināt to kas katram patīk.

4 Likes

Tikai izlasot nosaukumu, es pat nezināju ko te sagaidīt. :D

6 Likes

Vairāk šķiet māksla ir emocijas.Vai var būt māksla bez emocijām? Man šķiet tas ir paveids kā izpauž emocijas.

1 Like

Te atkal paceļas jautājums, vai ilgmūžība ir mākslas pamatnosacījums. Vai seno mākslinieku kuru darbi un vārdi nav izdzīvojuši laika zobu ir mazāk vērtīgi? Vai viņi bija sliktāki mākslinieki? Manuprāt ir ļoti grūti atrast tādu vienu akmenī ieviestu kopsaucēju mākslai. Aristokrātu portreti pilīs un mamutu zīmējumi uz alām Francijā tomēr ir tapuši dažādu ārējo apstākļu iespaidā. Es teiktu, ka lielākoties tas ir bijis sociālais aspekts - komicēt, parādīt - bet tai pašā laikā māksla ko neviens cits izņemot sen mirušo autoru nav redzējis arī ir māksla

1 Like

Klikšķu ēsma :smiley:

Noteikti varētu apgalvot, nav svarīgi, kas tev uz prāta, tāpat vajag kaut ko, no kā smelties un to var tikai no sevis

Par šo nereti esmu ar apdomājis, ir tik daudz autoru, par kuru esksitenci ir ne vienkārši, mazzināms, bet vispār izplēnējuši.
Varbūt, viņu darbi un idejas ir palikušas, bet pats autors aizgājis nebūtībā.
Tas ir kā banālais ritenis - priekšmets un lieta, kas faktiski veicinājusi tehnisko attīstību kaut kādā mērogā, bet autoru , pirmo kurš izdomāja konceptu neuzzināsim.

1 Like

Piemēram, Mona Liza glezna kļuva populāra netīšām, tur bija kaut kāds stāts, neatceros, kāpēc viņa kļuva tik ļoti populāra un zināma visā pasaulē, vienkārši tā nejauši sanāca, un tāpēc ka tā kļuva tik zināma visā pasaulē sāka tik ļoti pētīt to gleznu un autoru Leonardo da Vinči.
Bet viss skumjākais ir tas, ka bieži mākslinieki saņem to atzinību un popularitāti tikai pēc nāves, nevis tad kad tie bija dzīvi vēl.

2 Likes

Gleznu nozaga. Faktiski tajā mirklī vienu no mazāk vērtīgajām.
Bet tieši reizēm kaut kādas sakritības pēc, darbi iemanto popularitāti.

Kā TT, seriāli dēļ kuriem nereti tā vai cita dziesma iemanto otru atdzimšanu, vai

1 Like

Who knows. Maybe tas arī un bija mērķis atstāt kā kaut kādu message mums, ka viņi dzīvoja to laik, diez vai viņi šos zīmējumus veidoja tikai priekš sevis tajā laikā kurā viņi dzīvoja, varbūt tomēr gribēja atstāt kaut kādu message mums cilvēkiem, kas dzīvo tagad.
Var teikt, ka māksla var būt kā komunikācija starp daudziem gadsimtiem, gadiem.

1 Like

Interesants temats - pieslegšos, kad būšu mājās no stādu dienām Jelgavā.

Bet tiesa, Liāna - mākslinieki kļūst populārāki tikai pēc nāves. Tas bieži arī attiecās uz grāmatu autoriem (ar daudziem izņēmumiem, protams). Bet nu ja skatāmies uz autoriem no pagājušajiem gadsimtiem, man nāk prātā H.P. Lovecraft. Viņa darbi un tēli ir pazīstami tagad - un tie atspoguļojas pop kultūrā, bet tā, pats Lovecrafts iztiku pelnīja ar pāris kapeikām un dzīves beigās nomira pilnībā nabadzībā un lielās sāpēs.

2 Likes

tas pats ar Teslu, trūcīgs nomira, nevienam nevajadzīgs, a tagad pus pasaule ar viņa vārdā nosauktām mašīnām braukā

3 Likes

Varbūt nedaudz par tēmu (no 06:36, uzliku stamp jau). Video zemāk. Abstrakta ideja, kas notika pirms mūsu ienākšanas pasaulē un kas, varbūt pat pēc tās.

Vai jūs esat domājuši, kā jūsu prāts darbojās tad, kad jūs aizmiegat? Vai jūs esat centušies to piefiksēt, kad jūs guļat (lucid dreaming pat)?

Bet, kas notiek ar Tevi pēc nāves? Viss, ko mēs esam izveidojuši, tiks atstāts citu acīm. Viņi lems par to, vai tas noteiktā laikā būs aktuāli vai arī nē. Varbūt Tavas idejas ir pārlieku revolucionāras un Tevi sadedzinās uz iesma (teiksim, 15.-17.gadsimtā), jo cilvēki nepiekrita visuma teorijai, ka Zeme riņķo ap Sauli? Varbūt Tu būsi piedzimis par agru, lai Tavas idejas tiešām realizētu (tas pats Tesla, da Vinčī u.c) - bet tomēr iedvesmo nākotnes prātus (sava veida tauriņa efekts jau izdodās). Visas idejas, kuras atliki rītdienai, visi sapņi, gluži kā pēdas pludmales smiltīs, pazudīs. Izčibēs. Bet smiltis, pa kurām gāji - nē. Tās turpinās eksistēt un rītdiena pienāks. Ja ne Tev, tad citiem.

Bet, sēklu, kuru būsi iesējis (vismaz ideju, attieksmi pret kaut ko, vai pat tiešām reāla koka sēklu), pilnveidosies pati. Man šo patīk pārcilāt prātā - bet, mums dārzā aug sparģeļi un rabarberi, kurus iestādīja jau mana vecvecmamma, un kurus es vēl turpinu izmantot (ok, sparģelim krīt pašam sēkliņas no puķēm - bet es vispār neesmu pieskāries tam laukumam).

2 Likes

Skan jau skaisti, bet dzīve ne vienmēr tā strādā. Reizēm sēkla var arī auglīgā augsnē nekad arī neizdīgt, it īpaši ja to atstāj pašplūsmā. Darbā ar šo saskāros ļoti bieži, tu vari censties un ieguldīt visu sevi kaut kā risināšanai, bet tas absolūti neko nenozīmē ja planētas nebūs pareizā secībā un ārā būs nepareizā temperatūra. Ja tu gribi lai plāns realizējas, tur vajag ar nagiem un zombiem līdz pat pašam galam, un tad vēl biki cīnīties. Un ne par katru sū ir vērts tā cīnīties

3 Likes

Tas arī, protams. Ne viss, ko darīji, atbalsosies nākotnē caur citiem. Lai ko darīji dzīvē, tas var arī pazust, nevienam nezinot vai nerūpot. Laikam labi piemēri ir tas latvietis, kurš uztaisīja to koraļļu pili Floridā. Viņš pilnīgi nevienam neizstāstīja, kā to izdarīja un noslēpumi nomira līdz ar viņu.

3 Likes

Kā nu noslēpumi pazuda, alternatīvās arheoloģijas cienītājiem viss ir skaidrs-lāzeri un antigravitācijas ierīces

1 Like

Par mākslu -

Man ir paziņa, mākslnieks, ar kuru man ir ļoti atšķiras pieeja mākslas novērtēšanā. Viņu aizkustina tehnika, viņš novērtē māksnieka prasmes izveidot kaut ko īpašu no konkrētiem materiāliem. Viņš arī savā mākslā spēlējās ar tehniku, un ja jautā, kāda ir darba dziļākā nozīme, viņš skaidro, ka nozīme ir paveiktajā darbā no tehniskā skatupunkta- gadiem jau mācās kā maisīt pareizās krāsas, kā veidot konkrēto atmosfēru, utt. Šo dzirdot es biju pārsteigta, jo tas, kas mani aizrauj mākslā, ir stāsts. Mākslinieku emocionālā izpaušanās mani uzrunā. Ir bijuši darbi, kuri man ļoti patika, bet kad izlasīju stāstu par to tapšanu, visa burvestība pazuda, un darbs manās acīs kļuva ne vairāk par krāsām uz audekļa. Ir arī darbi, kuri nav īpaši tehniski interesanti, bet no kuriem plūst autora mentālais stāvoklis vai filozofiska nozīme, un par tādiem darbiem man ir interesantāk domāt un runāt.

Ir ļoti iespējams, ka daudziem no slavenajiem pasaules mākslas darbiem mēs esam izdomājuši stāstus, kuri neatbilst autora orinālajai iecerei. Ne visi mākslinieki ir romantiķi. Šī iespējamā nesaskaņa starp seno autoru vīziju un publikas interpretāciju man vienmēr ir likusies interesanta. Un ja cilvēkus galvenokārt aizrauj stāsti, vai māksliniekam, kurš galvenokārt rada mākstu, jo aizraujas ar tehniku, ir jāmelo par savu nodomu, lai darbs tiktu ievērots? Vai tāpēc muzejos ir tik krāšņi apraksti par darbiem, kas paši pēc izskata neaizrauj? Nezinu, nezinu. Bet man patīk šī tēma.

Par ilgtspēju, un to, ko atstājam aiz sevis, manuprāt cilvēkiem ir dabiska velme “nenomirt” citu acīs. Atstāt pasaulei mantojumu kas aptver tavu “dvēseli” tevi var kaut kādā ziņā padarīt par nemirstību. Bet es domāju, ka patieso cilvēku aiz radošiem darbiem, vai darbu oriģinālo nodomu (māksla, mūzika, dzeja, literatūra) nevar saprast no viņu darbiem vien, izņemot, ja paši autori to ir aprakstījuši, un slaveni cilvēki bieži tiek iemūžināti vēsturē kā ikonas nevis kā cilvēki, viņu darbiem tiek dota likākā nozīme, nekā tai bija patiesībā. Kā vairāki jau minēja, autori bieži kļūst populāri pēc nāves, un es domāju, ka tas ir daļēji tāpēc, ka pēc cilvēka nāves var par viņiem izdomāt interesantākus stāstus un piešķirt jaunu nozīmi lietām, kas iepriekš viņu dzīvē nelikās tik aizraujošas.

Man pašai nav baigās velmes atstāt kaut ko aiz sevis vai kaut kā būtiski ietekmēt pasauli, bet ja kāds atrastu manu mākslu pēc gadsimta un to ieliktu muzejā, būtu interesanti redzēt kāda aplama nozīme tai tiktu piešķirta.

4 Likes

Te gribētos nedaudz plašāku info. Maģija pazūd tieši gadījumos kad mākslinieks ir kretīns, jeb pat ikdienišķākas lietas tavās acīs samazina šo vērtību - teiksim ka darbs tika radīts tīri lai ar to pelnītu iztiku?

Šeit pieminēšu vienu senās Ēģiptes artefaktu, par kuru aizvakar lasīju. Ostrakons, kas apraksta iemeslus, kāpēc darbinieki neieradās darbā pirms ~3000 gadiem. Mums māksla, vēsture, viņiem ikdiena. :D Ir patiešām interesanti, kas paliek no katras paaudzes, un ko atrodam, uzskatām par vērtīgu. https://mymodernmet.com/ancient-egyptians-attendance-record/

6 Likes

Šitas atsauc atmiņā ea nasir un sūdzības par viņa sūdīgās kvalitātes varu.

Iedomājies tavu vārdu zin gadu tūkstošus pēc tavas nāves tikai pateicoties tam ka tavs klients nebija apmierināts

3 Likes

Šo lasot, man prātā ienāk mākslas muzeji vai mākslinieki, kuru mākslu es nu nekādīgi nevarēju saprast. Emocijas tie man deva - apjukumu un dusmas :smiley: Kaut ko jau panāca. Bet, ja godīgi, es dažreiz nesapratu - kāpēc? Kas tur īpašs? Pat stāsti nav iekļauti.

Šie ir miljona vērtie mākslas darbi:

Smieklīgi, bet tie abi muzeji bija Hjūstonā - viens ir Cy Twombly galerija un otrs, jāsaka, ka mūsu latvieša Marka Rotko baznīcas zīmējumi. Vienā, bija tādi mākslas darbi, ko mans 3 gadīgā brāļu meita spētu uzzimēt un ielikt labāk savu vīziju aiz tā. Nezinu, ko tas Cy centās izdarīt, bet, man nebija sajūta, ka tur būtu kas īpašs (gribētu pat teikt, ka nodokļu atmazgāšana :smiley: ). It īpaši, kad citā muzejā bija īsfilma, kur šis mākslinieks cilā zīmuļu atgriezumus un ēd sviestmaizi… Es zinu, ka māksla ir subjektīva, bet es to nesapratu pavisam.

Otrs bija Marka Rotko melnie zīmējumi baznīcā. Tu sēdi telpā, kur ir 6-8 kanvas, kas ir nokrāsotas melnas. It kā skatoties pietiekami ilgi uz viņām, spēsi ieraudzīt kaut ko. Sēdēju 10-15 minūtes, bet pilnīgi nekas nenāca prātā. Mani nepārsteidza - mani nekādīgi neiekustināja. Tikai padomāju - “Fu”.

3 Likes