Treilerītis jaunākajai daļai, kas iznāks šajā ziemā:
Neesmu bijis šaušmu spēļu cienītājs “in general”, bet Metro sērija kaut kā pievilka. Vispirms izlasīju pirmo grāmatu, kura likās ļoti atmosfēriska un to tuneļa tumsu Tu varēji burtiski iztēloties no grāmatu lapaspusēm. Īpaši ņemot vērā, ka pasaule ir aprakstīta postapokalistika situācija (vai varbūt dokumentālā ko vēl nākotnē tikai sagaidīt? ). Tad nu nospļāvos un sapratu, ka jāizmēģina arī pirmās divas videospēles (Exodus arī kaut kad izmēģināšu).
Patika - man patika dažādās stacijas ar to savu unikalitāti (lai gan, grāmatās tās bija lielākas un diženākas, īpaši galvenajā stacija, kur mitinājās reindžeru HQ. Arī “nacistu stacija” bija tāda (un spriežot pēc jaunāka treilera, izskatās, ka varbūt iesim arī tajā stāstā vēl jo vairāk iekšā).
Lai vai nu kā, Metro sērijas tomēr lika sirsniņai pukstēt straujāk un dažreiz salēkties. It īpaši, bļin, kad aktivizēji kādu sviru un gāji atpakaļ pa tuneli - 100% no kaut kurienes (vai aiz muguras) parādīsies tie kurmj vai žurkbriesmoņi
Pirms jaunās, esmu arī dabūjis Metro: Exodus, un tas man atkal atgrieza atmiņas un sajūtas, kas man nekad nepatika (bet joprojām vilina ). Spēlējot pirmo misiju, tunelī, čāpoju mierīgi līdz izdzirdēju tādu kā gaudoņu… Briesmoņu suņu bars tuvumā.
Tā uzreiz mani atmeta atpakaļ laikā, kad spēlēju vecos Metro un bailes, kas ar to sekoja Reāli viena no spēlēm, kur skatos vienmēr aiz sevis, jo pat tagad, ejot vienu misiju nu jau vēlāk, man tuneļos sāka skriet pakaļ kaut kādi mutanti. Patronas visas beidzās izņemot BB gun. Zosāda, trīsas gar muguru un nezināšana, kur lai pie velna skrien.
Un pie sevis tik lamājos: “Huļi galvenais varonis aiz sevis durvis nevar aizvērt?”
). Tad nu nospļāvos un sapratu, ka jāizmēģina arī pirmās divas videospēles (Exodus arī kaut kad izmēģināšu).
