Savu pārgājienu esmu noslēdzis - kādu laiciņu esmu Osakā. Savus 600km nenostaigāju, jo pa vidu notika čp ar veselību, kā lasījāt, bet savus 334km nostaigāju. Pat gribētos ko tādu atkārtot - jāapskatās, varbūt pat Latvijā.
Ir redzētas pilis, izlasīts daudz viņu vēstures kaujas, veci tantuki, kuri uzsāka sarunas ar parastu “konnichiwa” un smaidu. Ēdiens, par ko biju tikai lasījis, bet beidzot to arī nobaudu dzīvē. Hosteļi, kur likās, ka no rīta nebūs kāda niere. Pazust nakts laikā industriālā sektorā, kamēr skatījos uz Fudžī virsotni. Tiku pamodināts ar kratošu gultu, jo zemestrīces nekad nekur nepazūd. Jaunā gada laikā nevis pieredzēt salūtu bet mūku zvanu rībināšanu (laikam 180 reizes) ap visu Kyoto. Brieži, kas kodīs biksēs, ja nedosi tos nolāpītos cepumus. Iegūt nostalģiju izlasot reiz vecu vēstuli kas tika adresētā man 2021.gadā, ko lai izlasu būdams Japānā. Ieslīgt gacha atkarībā - un kolekciju parādīšu, kad būšu atpakaļ Latvijā 
. Pat apēdot ramen vakardien, ir jauki uzsākt sarunu ar itālieti un diskusiju par to, kas īsti ir ēdiens un vai picu var modificēt (tas ir, likt sastāvdaļas kas liktu itāļu omēm novecot par 10 gadiem).
Tomēr kā svešinieks sajūties visu laiku - un tas jau laikam ir tikai normāli. Modes izjūta uz visu japāņu fona man ir pilnīgi neatbilstoša (bet neiespringstu). Viņu perfekcionisms, pat taisot maizīti, ir kaut kas neaprakstāms. Viņi ir cilvēki, kam ir interese par svešo, bet ja godīgi, viņiem viss jau ir šeit - un viņi negrib ieciklēties uz to, kas ir tur ārpus.
Pēc katra no šāda ceļojuma, kur sevi iemetu uz vairākiem mēnešiem, atgriežoties, saprotu, ka ieslīgstu tādās kā ceļojuma pohās. It kā viss ko piedzīvoji ir bijis, bet sajūta, ka tas ir bijis sapnis. Un ar katru reizi vairāk ir sajūta, jo vairāk redzi, jo mazāk tomēr zini par pasauli. Redzes loks atvērās, bet šīs ir emocijas, kas ir bijušas tikai man, un dalīties ar citiem ir grūti.
Lai vai nu kā, sestdien sāku 3 nedēļu garumā strādāt dzīvnieku patversmē, kur īpašniece ir Argentīniete. Rūpēšos par kraukļiem, gaiļiem, emu, sikspārņiem utt. Savu dzīvnieku kvotu būšu noteikti sasniedzis. Bildes šeit turpināšu likt.
Vakar arī sanāca pabūt Osakas pils muzejā (otrā muzeja), kas ir teritorijā, kas, neticami, ir veltīts miniatūru figūriņu un “garage-set” rotaļlietām. Izstaigājot to visu, pilnīgi atdzīvojos. Sāku smaidīt un domāt par iespējām : “Bāc, man ir tik daudz figūriņu mājās. Kāpēc es netaisu diorāmas beidzot? Saņemies, mērkaķi!”.
Lai vai nu kā, bilžu izlase.
Es zig-zagā dodos apkārt un lūkoju noteiktas vietas, piestājot pie kā interesanta vai garšīga ko ieraugu.
Ja kāds atcerās mūsu Rīgas Zoo Zuzīti
Gan jau ka turpat vien var? 
