https://www.imdb.com/title/tt32298285/?ref_=nv_sr_srsg_1_tt_5_nm_2_in_0_q_SIRAT
Sirat ir neparasta un grūti aprakstāma filma.
Tā tevi dzenā pa emociju kalniem un tā vien liekas, ka brīžiem grib iedzīt lamatās, tai pat laikā atstājot daudz vietas interpetācijai, nepasakot gandrīz neko, bet paralēli piedāvājot skaistu bildi ar trance/rave tipa mūziku fonā.
Filma, kas noteikti neatstās vienaldzīgu vai tieši otrādi, liks nodomāt, kas par divi deviņi.
Bet filmai ir savs stils, sava kultūras kods, harizmātiski personāži, brīžiem filma balansē uz art-house asmeņa, tomēr tālu neiet, faktiskais road movie kurš sevī ietver psiholoģisku trilleri un dzīves filasofiju vienkopus.
Pilnīgi nopietni skatoties acīs filmai lieku 10. Paņēma mani un uzstaisīja kā reslingā.
Reta filma mūsdienas var ko tādu, vismaz gadījumos ar mani.
Filma ir nominēta uz Oskaru, kā labākā skaņa un labākā ārzemju filma.
Par skaņu - filma varētu dabūt, tomēr man pēc sajūtām, ka nedabūt, tomēr pārāk specifiska šī skaņa. Kā filma - tas pats manuprāt.
Sirat staigā pa ļoti tievu mīna lauka strēmeli, kur uz mīnas uzrauties ir vienkārši, bet var arī izziet.
Un tagad nopietni sūdi:
Summary
Filma ir klasisks Oskara nominants. Lieli un plaši skati kuros kaut kur tālumā raugās varonis ar dziļdomīgu skatienu, vai kliedz, vai brauc un fonā dūc mūzika, kurai jāudzen domīgumu, izmisuma, baiļu un citu dziļu sajūtu. Iespējams pat kādam liksies, ka garām skrēja Denijs ar savu Kāpu.
Tomēr kā filma to dara. Varētu teikt , ka filma vizuāli- audiāli dod priekšroku, nekā sižetiskam vēstījumam, to atstājot novārtā. Tomēr cik fantastiski tas ir izarīts. Kāda eiforija, ritms, izjūtas, tonalitāte. MIrklis, kas atrodas superpozīcijā.
Mūzika gan noteikti varētu būt tas, kas kādu varētu aizbiedēt, tomēr viņa ir masīva, dziļa un izteiksmīga. Viņa ne tikai rada fonā noskaņu, bet ir tiešā veidā viens no galvenajiem sižeta un notikumu instrumentiem, vienā žanrā vienā izteiksmē. Protams mainās - bet, to dara ar jaudu. Pat liekas, ka reizēm rotaļīgi, tāds ka jauns līmenis notikumos.
Protams ir klasiskie paņēmieni, ka personāž pats pavēstī savu likteni nākotnē vai citādi tiek likti acīm redzamas klavieres krūmos, tomēr momenti patiesi aizķer.
Filmai noteikti ir viennozīmīgs trūkums, kādam - tā ir pārāk plaša. Tā atstāj spraugas, kurās var ielikt jebkādu domu, ideju vai pat vispār neko nelikt. Filmai nav sākuma, nav beigu. Skaidru un nospraustu , ir izpludinātas robežas notikumos. Arī vidusceļi izskatās dažbrīd vairāk pēc fetišistiskas mocīšanas, nekā reālas situācijas.
Bet tas strādā. Izteiksmīgi un stabili. Lai gan saproti uz beigām formulu, bet tomēr!
Ja pievērt acis mazliet varētu gandrīz teiktm, ka balstīts uz patiesiem notikumiem vai pat inerpritēt to kā māksliniecisku dokumentālu filmu.
Protams, filmu var izskatīt kā tādu Pastarās dienas analoģiju, elles loki un tamlīdzīgi, jo Sirat no Islāma ir tilts, pāri kuram jāpāriet ikvienam pēc nāves, īsumā Ja sākt izskatīt šo konceptu, filma atver pilnīgi citas durvis kurās daudzu personāžu rīcības un tās sekas ir likumsakarīgas, kuras šķietami nebija, reizēm. Tās druvis kurās var palūrēt, iedziļināties ar galvu - atstāšu individuālā ziņā.
Bet noteikti iesaku filmu pālūkot no šīs puses.
Šajā gadījuma, ja sīkāk sākt iztirzāt filmu, varētu 8/10.
