Nu ja atklāti pat man neviena nav bijusi kas tā uzvedās. Reizēm pacēla balsi kad viņu pārāk ilgi neņēma vērā bet tas arī viss. Un arī tad tās lielākoties bija tikai krievu valodas skolotājas (vienalga pamatenē vai gimnazijā). Un vienīgā kas jebkad pielietoja fizisku aizskaršanu bija sporta skolotāja pamatskolā bet viņai nebija visas skrūvītes galvā.
Pa lielam tika tika pielietota “I’m not mad, I’m disappointed “ metode kas šķietami strādāja tīri labi . Vismaz ģimnāzijā
Man 6.klasē sporta skolotājs (kurš nemaz mums nepasniedza sporta stundas), ierakstīja man piezīmi dienasgrāmatā “maukojas zēnu ģerbtuvē” - es to nedarīju, klases biedri mani vnk ievilkta zēnu ģertuvē un tad ienāca viņš. ES no bailēm izplēsu lapu dienasgrāmatā un nepateicu vecākiem. Tagad nožēloju, vajadzēja sūdzēties par to p!@#$$%
Man besīja, ka 99% skolotāju nekad nebija agresīvas pret tiem ākstiem kas reāli citus apbižoja un taisīja haosu. Tā vietā parasti bija agresīvas pret kādu nekaitīgu autistu vai meiteni ar sliktām sekmēm, un tos nu terorizēja pēc pilnas programmas, kamēr sporta superzvaigzne varēja mierīgi otram džekam bez provokācijas noraut bikses stundas vidū un aizsoļot nesodīts 
Dažreiz tieši tie āksti vislabāk arī mācījās, tur tā problēma
Vismaz zinu vienu tādu kadru. Atzīmes izcilas bet traucēja visiem nonstooā
Zin, man ar jāsaka, ka viena lieta ir taisnība - ka skolotāji nav tie kas audzina tos bērnus, bet gan vecāki (vismaz lielākos pamatus). Protams bērni iegūst savu audzināšanu arī no skolām, apkārtējās vides utt. Manā vecā skolā (pēc tam kad jau biju absolvējis ilgu laiku) viena mamma sūdzējās, jo redz meitai šķīvis jānomazgā ekskursijas laikā bija, no kura ēda. Teica, ka meita nav nekāda apkopēja. Es šitos izlepušos paciest nevaru ne mata galā 
Bet ja godīgi, no manas brīvprātīgo aktivitātes (kur vienai klasei esmu tāds kā “cilvēks kas māca dzīvi 
”), man nav saistoši vairs. Varu dalīties visās pieredzēs un stāstos, jautāt par viņu interesēm un izpratnēm - viņiem ir pie vienas vietas, tādēļ arī man viņi kaut kā ir vienalga. Ticu, ka šī gada beidzamās 3 aktivitātes būs beidzamās, ko pasniegšu. Šis laikam ir vairāk vecākiem ar pieredzi. Cenšos pasniegt dažādi, bet man to agrīno paaudzi vairs neizprast, esmu oficiāli kļuvis vecs sakārnis.
Jo lielākā barā atrodas pusaudži, jo vairāk viņiem būs pie dirsas īpaši ja tā ir klase ar iedibinātu hierarhiju.
Sen atpakaļ bija kkāda lasīšanas popularizēšanas programma caur radio 1 un viņi, naivie duraciņi, bija aizbraukuši uz lauku skolu un runāja ar vecākajām klasēm. To nabaga žurnālisti izveda tā, ka likās ka viņai dvēsele pamira.
Es atceros kā mums vienreiz atbrauca dabas muzejā ceļojošā klase un uz jautājumu kurš tur ir bijis, pacēlās viena vienīga rokā-manējā.
Same.
Es mācījos A klasē no 7 līdz 9kl., ar klasi kur visiem vecāki ir baigie krutie un tāpēc viņus skolotāji tik mīlēja 
Visu laiku biju šokā, viņi klases audzinātāju bija vairākas reizes līdz asaram noveduši, bet viņa tapat turpināja viņus mīlēt.
Ar jauniešiem ir riktīgi grūti. Es ar viņiem tieku galā, bet esmu no tiem, kas bieži saka “kids these days…”, jo nevaru iedomāties, ka bērniem vienmēr bijis tik ļoti liels tukšums smadzenēs.
Viņi ir gudri, bet tehnoloģija ir pārāk pieejama, dopamins ir kā narkotikas, un screentime daudziem ir sabojājis ilgtermiņa atmiņu un kritisko domāšanu. Viņi ir redzējuši “visu pasauli” savos ekrānos, tātad nekas vairs nav interesants - ja skolotājs un grāmatas/filmas kādreiz viņiem atklāja pasaules noslēpumus, viņi tagad visu jau “zinot”.
Izglītības sistēma vēl joprojām paļaujas uz skolotāju kā galveno varoni bet jauniešiem taču vienalga ko vecie saka lol. Es cenšos ar viņiem runāt vienā līmenī un drīzāk lūgt viņu padomus/viedokļus, nekā piedāvāt savus, jo viņi atplaukst ja jūtas vērtīgi. Man vispār patīk ar viņiem strādāt bet neviena diena nenorit bez strīda, necieņas un “what is wrong with you…” brīžiem. 
Un tādēļ laikam esmu fans drīzāk sastrādāties ar pieaugušajiem 
Es savējiem ar bij prasījis reiz par lasīšanu - nevienam īsti neinteresēja un MI izmanto katrai esejai ko raksta. Varbūt jau kāds lasa, bet zin, negribi atklāt, jo nezini, ko par Tevi padomās klasesbiedri.
Nja, tādēļ man kaut kā nedaudz zūd pārliecība par pusaudžiem Ir daudzi, kuri ir forši un darbīgi, radoši jaunieši. Bet lielākoties redzi tukšas čaulas kopiju pēc kopija kur unikalitāte trūkst. Saka, ka “dzīve izmācīs”. Ja godīgi, ne visiem un vienmēr.
Nē, nu - visu cieņu tam, ko dari. Nervi un izturība tur tiešām liela ir nepieciešama! Vai Tev vairāk ir dienas, kad jūties stresaini / bēdīgi vai tomēr prieks par padarīto ņem virsroku?
Tieši tā. Klasesbiedru vidū nekad nevar atklāt kas tiešām sirdij tuvs ja negribi lai kāds iesper pa mīkstumiem. Tāpēc viņi visi ir tik vienādi no malas
Es domāju, ka skolotāja darbs piespiež iemācīties kā tikt galā ar stresu un uz sitiena filtrēt un aizmirst negatīvo un izbaudīt pozitīvo.
Sākumā man bija daudz grūtu dienu (es bieži pēc skolas raudāju autobusā…). Tagad man jau 5 minūtes pēc briesmīgas stundas vairs neinteresē kas tur mani nokaitināja, jo nav vairs aktuāli. Nereti kāds skolotājs paraud starpbrīdī, praktiski 2 minūtes, uztaisa kafiju un turpina dienu itkā nekas nav noticis. Tātad, bēdu ir, bet tas reti sabojā visu dienu.
Man ļoti patīk citāts, “Everyone is living life for the first time.” Skolotāji priecājas par katru sīkāko izaugsmi ko var novērot bērnos, piemēram, skolēns parasti skaļi lamājās stundās, bet šoreiz nē. Es par to lepojos un svinu labu dienu, jo bērns ir iemācījies mazliet kaut ko par dzīvi. Vai viņš nākamajā stundā atkal lamāsies? Noteikti, ka jā. 
Edit: Šo rakstot, atcerējos, ka sabiedrība patiešām nesaprot ko dara skolotāji lol, jo ja pasaka ka darbā ir normāli raudāt, izklausās dīvaini, bet tāds ir tas darbs.
MI iedos automatizētu banu čatistabā par toksisku uzvedību. :D Tā pat kā video spēlēs.
Man vienreiz bija mūzikas skolotājs, kura pedagoģiskais paņēmiesm bija skolēna iekaustīšanu deleģēt citam skolēnam. Piedevām tas galīgi nebija tās skolas viens no sliktajiem skolotājiem.
Kopsummā vidējais skolotājs manā pieredzē ir bijis ok, bet tie daži greizie 12 klašu laikā var izbojāt visu skolas pēcgaršu. Citas skolas ir turētas lielākā kārtībā, citas mazākā. Mani paši sliktākie skolas piemēri visi nāk no vienas skolas.
Ja kādam ir izdevies iziet skolu bez traumām, to var uzskatīt par uzvaru loterijā. :D Man pat grūti iedomāties kā tas varētu būt iespējams.
Šitas ir baigi interesanti jo savā laikā es baigi to nejutu. Es vienmēr esmu bijis atvērta grāmata un agrāk smadzeņu - mute filtrs man vispār nebija. Kādu periodu mani bulijoja bet tas bija pilnīgi dēļ kaut kā cita un tad kad sāku dot pretī tad pārgāja pie nākamā. Paveicās ka mēs bijām tāds nūģu bariņš kas pat skolā pie pusdienām runāja pokemoniem un vācu ww2 tanku modeļiem. Un vidusskolā, tur vairāk tas izpaudās tajā ka visi bija egoisti ar galvu paši savā pakaļā un viņiem cilvēki ārpus savas kliķes vispār neinteresēja. Manas nefiltretās runas bija praktiski bija lielākajai daļai pa fona troksni
Tu pa fiziskām vai emocionālām traumām runā?
Man tieši vakar universitātei bija jāapraksta bērnības pieredze skolā, un citējot sevi, “Man nav nevienas sliktas atmiņas saistītas ar skolotājiem vai mācību metodēm.” Maniem draugiem ir tā pat- Visādas sliktas atmiņas no jauniešu gadiem, bet nesaistīti ar skolotājiem, jo tie bija forši. Esmu ļoooooti pateicīga, jo tas ir retums.
Emocionālajām. Fiziskām tas jau būtu pa traku. Dzīvojot starp izglītības sistēmu, skolotājiem un citiem bērniem, grūti neakumulēt kaut kādu bagāžu. :D Kaut vai kādu klasisku murgu par eksāmeniem. Man vienreiz sirms kolēģis stāstīja, ka viņam vēl projām ir murgi par to, ka viņš nav sagatavojies eksāmenam.
Forši. To pat es mierīgi varu iedomāties, taču kamēr tu nemācies mājmācībā, skolas pieredzes neatņemama daļa arī ir citi mežonīgi bērni. :D
Tāpēc jau tu nejuti Bet vispār puišiem ar šito vieglāk tikt galā nekā meitenēm jo viņi vieglāk veido dīvaino interešu grupiņas. Nu vismaz manā laikā tā bija, ka nekruto meiteņu bariņš uzvedības un hivemind ziņā bija tas pats kas kruto meiteņu bariņš tikai vizuāli savādāks. Ja izrādīji ka kaut kas pārāk patīk dabūji labi tēmētu knābienu.
Atcerējos kā vidusskolā bija nūģīgo čaļu bariņš kuru komandēja viens milzīgs un valdonīgs autists, kurš visu laiku strostēja pārējos ka šie neko nekad nedara pareizi
Tie kuriem bija jau neiet mācīties par skolotājiem, ne?
Mmm, varētu būt! Bet var arī būt otrādi- cilvēki grib dot bērniem labāku pieredzi nekā to, kāda pašiem bija skolā.
Alfa nūģis. :D
Lielākā daļa skolotāju, ko esmu saticis nesaistīti ar mācību iestādēm. Ir sakarīga pretimnākoša tauta - tas ko es iedomājos kā pedagogu. Taču daži ir tādi kadri, ka es brīnos kā šiem kāds ir atļāvis atrasties vienā telpā ar audzēkņiem. xD Tas mani vedina uz domu, ka par skolotājiem iet mācīties visi pēc kārtas.